Stīvija nav veselīgāka par citiem cukura aizstājējiem

Saldinātājs Stevia nav labāks vai sliktāks diabēta slimniekiem nekā citi cukura aizstājēji. To norāda Vācijas Diabēta asociācija (DDG). "Stīvija ir vēl viena alternatīva cukuram, kas nesaņem kalorijas," skaidro profesors Dr. med. Stephan Matthaei, DDG prezidents. "Ne vairāk un ne mazāk."

Kopš cukura diabēta produktu izņemšanas no tirgus, visi veselīgie pārtikas produkti ir vienlīdz piemēroti diabēta slimniekiem un pacientiem ar diabētu. Stevia ir laba alternatīva tikai cilvēkiem, kuri cieš no iedzimta vielmaiņas traucējumiem fenilketonūrijas un vienlaikus vajag saldinātājus, tāpēc Matthaei.

Steviolglikozīdi, sarunvalodā pazīstami kā "stevija", kopš 2011. gada decembra ir apstiprināti kā saldinātāji Eiropas Savienībā ar apzīmējumu "pārtikas piedeva E 960". Stēviju iegūst no auga "Stevia rebaudiana", kas pazīstams arī kā "sweetweed" vai "meduszāle". Stēvija ir divsimt līdz trīssimt reižu saldāka par cukuru, un tai praktiski nav enerģijas. Steviola glikozīdu lietošana tiek uzskatīta par nekaitīgu, ja tiek ievērota pieļaujamā dienas deva (PDD) četri miligrami uz kilogramu ķermeņa svara dienā. Pašlaik nav skaidrs, vai pastāv pārdozēšanas risks. Stēvija nav nedz kariesu veicinoša, nedz kancerogēna, nebojā ģenētisko materiālu un neietekmē auglību vai nedzimušā bērna attīstību.

Tas attiecas arī uz citiem saldinātājiem, uzsver profesors Dr. medicīnas Andreas Fritsche, DDG pārstāvis no Tībingenes. Amerikas Diabēta asociācija ir pārbaudījusi piecus mākslīgos saldinātājus un pasludinājusi tos par drošiem: acesulfāmu, aspartāmu, saharīnu, sukralozi un neotāmu. "Nav ticamu zinātnisku pierādījumu, kas pierādītu, ka šie saldinātāji ieteicamajos daudzumos ir kancerogēni," skaidro Fritsche.

DDG eksperts arī iebilst pret dažkārt izskanējušajiem apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem saldinātāji vai it kā saistīta insulīna izdalīšanās var izraisīt izsalkuma lēkmes un pat izraisīt atkarību. "Ja vispār, insulīns sūta sāta sajūtu smadzenēm liesiem cilvēkiem," saka Fritsche. No otras puses, cilvēkiem ar lieko svaru smadzenes, iespējams, ir nejutīgas pret insulīnu. Tāpēc piesātinājuma signāls var vairs nesasniegt smadzenes. "Saskaņā ar visu, ko mēs šobrīd zinātniski zinām, ne cukurs, ne saldinātāji nevar izraisīt atkarību," skaidro Fritsche. Neatkarīgi no tā, ikvienam vajadzētu būt uzmanīgiem, lai dienā nepatērētu vairāk par ieteicamo saldinātāja daudzumu vai vairāk par 50 gramiem cukura.

Stēvija ir tikai laba alternatīva cilvēkiem, kuri cieš no ļoti retas vielmaiņas slimības fenilketonūrijas un kuriem cukura diabēta dēļ ir nepieciešami arī saldinātāji. Ikviens, kas cieš no fenilketonūrijas, nevar panest aminoskābi fenilalanīnu. Tā kā saldinātājs aspartāms satur fenilalanīnu, skartajiem no tā jāizvairās – stēvija, savukārt, tāpat kā citi saldinātāji, nesatur fenilalanīnu. "Tomēr tam nevajadzētu skart vairāk kā duci cilvēku Vācijā," uzsver Friče.

Tikmēr ir veikti pētījumi, kāpēc stēvijai garšo ne tikai saldi, bet arī rūgti. To nodrošina divi garšas receptori hTAS2R4 un hTAS2R14, noskaidroja Minhenes Tehniskās universitātes un Vācijas Cilvēka uztura institūta Potsdamas Rehbrücke (DIfE) zinātnieki. Augstās koncentrācijās stēvija izraisa lakricai līdzīgu, rūgtu garšu.

Avots: Berlīne [DDG]