Govs un klimats
Uz augu bāzes veidota diēta ir pareizā stratēģija klimatam draudzīgākai lauksaimniecībai un pārtikas sistēmai. Tomēr tagad daudzu cilvēku prātos ir iesakņojies īkšķis, ka “pie visa vainīgi liellopi”. Un jā: dzīvnieku barības ražošanai ir ievērojami lielāka ietekme uz klimatu nekā augu izcelsmes pārtikas ražošanai. Profesors Dr. paskaidroja, kāpēc ir vērts to aplūkot tuvāk un kāpēc govs ir tikai daļēji problēma. Vilhelms Vindishs no Minhenes Tehniskās universitātes Biofach kongresā Nirnbergā.
Vindishs paskaidroja: “Augu pārtikas ražošana ir saistīta ar milzīga daudzuma neēdamas biomasas ražošanu. Tas sākas ar lauksaimniecības blakusproduktiem, piemēram, āboliņa zāli, un beidzas ar blakusproduktiem, kas iegūti, apstrādājot ražas dzirnavās, alus darītavās, eļļas spiestuvēs vai cukurfabrikā. Turklāt ir zālāji, kurus daudzos gadījumos nevar vienkārši pārveidot par aramzemi.” Vismaz 30 procentus no zālājiem Vācijā nevar izmantot lauksaimniecībai. Tas nozīmē, ka tas nevar kļūt par kviešu vai gurķu lauku. Zāle nodrošina tikai tādu biomasu, ko cilvēki nevar ēst.
Pēc Vindisha teiktā, viens kilograms augu izcelsmes pārtikas nozīmē vismaz četrus kilogramus neēdamas biomasas. Tam ir jāiet atpakaļ lauksaimniecības materiālu aprites ciklā — vai nu puves ceļā, fermentējot biogāzes stacijās vai izbarojot lauksaimniecības dzīvniekus. Bet tikai pēdējā iespēja pārvērš to par papildu pārtiku cilvēkiem, pilnīgi bez konkurences par pārtiku.
Kāpēc tas ir svarīgi? Ja četrus kilogramus cilvēkiem neēdamās biomasas apēd dzīvnieki, tad palielinās to cilvēku skaits, kurus var pabarot ar vienu un to pašu lauksaimniecības zemi. Un jo īpaši atgremotāji to var, cūkas un mājputni diez vai var. Vindišs uzsvēra barības efektivitātes nozīmi. Pēc viņa domām, dzīvnieku veiktspējas līmenim, t.i., spējai ražot pienu vai ražot gaļu, ir jābūt tādam, lai viņi to lielā mērā varētu sasniegt ar neēdamo biomasu. Tiklīdz viņiem ir nepieciešams daudz īpaši audzētas lopbarības, teritorijā notiek konkurence par pārtiku.
Rezultātā tas izvilktu daļu vēja no “šķīvja vai siles” debašu burām, jo pēc iespējas mazāk tiktu izbaroti īpaši audzēti graudi, rapsis vai soja. Taču tas prasa arī lauksaimniecības ekonomisko stratēģiju pārdomāšanu. Visi uzņēmumi, kas apsaimnieko zālājus tā, lai tiktu piesaistīts CO2 un tiktu veicināta bioloģiskā daudzveidība, ir priekšrocības. Tās galvenokārt ir bioloģiskās saimniecības, taču daži konvencionālie lauksaimnieki arī strādā šādi. Tad konkurence par pārtiku lielā mērā tiks novērsta, un tādējādi diskusijas par klimatam kaitīgo govi tiktu objektīvākas.
Britta Kleina, www.bzfe.de
