Vistu audzēšana Vācijā dažādos reģionos ir atšķirīga
Olas austrumos palielinājās no kūts un brīvās turēšanas vietas
Saskaņā ar Federālā statistikas biroja datiem 2003. gada decembrī Vācijā bija 1.209 dējējvistu audzētavas, kurās kopā bija vairāk nekā 38 miljoni dējējvistu vietu. Vidējais saimniecības lielums ir norādīts kā 31.000 81 vistu. Aplūkojot mājokļu veidus, sprostos ievietoja gandrīz 84 procentu, salīdzinot ar aptuveni 2003 procentiem gadu iepriekš. Brīvās turēšanas mājokļu īpatsvars pieauga par labu vienu procentpunktu līdz aptuveni desmit procentiem vietu. 2002. gadā šķūņu stendu bija labi deviņi procenti, pēc septiņiem procentiem XNUMX. gadā.Tomēr lopkopības veidi dažādās federālajās zemēs atšķiras: lielākā daļa dējējvistu tiek turētas būros visās federālajās zemēs, izņemot vienu. Lejassaksijā, kur valsts mērogā tiek turēts visvairāk dējējvistu, sprostos turēto vistu skaits sasniedza 89 procentus, Saksijā kā otrajā nozīmīgākajā reģionā tas bija 90 procenti. Tikai salīdzinoši nelielajā ražošanas štatā Mēklenburgā-Priekšpomerānijā dominē alternatīvie lopkopības veidi ar 64 procentiem. Citās federālajās zemēs diapazons svārstās no 51 procenta būru audzēšanā Saksijā-Anhaltē līdz 87 procentiem Ziemeļreinā-Vestfālenē.
Große strukturelle Unterschiede zwischen Ost und West
Die größten Legehennenbetriebe sind nach wie vor in den östlichen Bundesländern anzutreffen. Das gilt insbesondere für die Käfighaltung, aber auch in der Bodenund Freilandhaltung gibt es im Osten deutlich größere Betriebe als im Westen. So verfügte im Durchschnitt beispielsweise jeder Betrieb mit Käfighaltung in Sachsen über 286.000 Legehennen, in Brandenburg waren es 197.000 Tiere. Im alten Bundesgebiet lag nur in Niedersachsen die Zahl der Legehennen mit durchschnittlich 39.000 Stück über dem Bundesmittel. In Baden-Württemberg verfügte jeder Betrieb im Mittel über 11.000 Legehennenplätze, in Rheinland-Pfalz über 12.000 und in Nordrhein-Westfalen über 16.000.
Insgesamt deutlich kleiner strukturiert als in der konventionellen Haltung sind die Bestände in der Boden- und Freilandhaltung, aber auch hier gibt es ein deutliches Ost-West-Gefälle: Die Betriebe mit Bodenhaltungsplätze verfügten etwa in Mecklenburg-Vorpommern über durchschnittlich 48.000 Hennen und in der Freilandhaltung über 29.000 Tiere; in Sachsen-Anhalt waren es 36.000 beziehungsweise 32.000 Legehennen. Zum Vergleich: Die im Mittel größten Bodenhaltungsbestände im Westen gab es mit 13.000 in Niedersachsen, in Nordrhein-Westfalen waren es nur 4.000 Hennen. Bei der Freilandhaltung lagen Niedersachsen und Bayern mit jeweils 12.000 Legehennen an der Spitze, Schlusslicht war hier Rheinland-Pfalz mit durchschnittlich 2.000 Tieren pro Betrieb.
Avots: Bonn [ZMP]
