Aizcietējums nav garastāvokļa traucējumi

Jauna vadlīnija "Hroniska aizcietējums"

Par 10 uz 15 procentiem Vācijas pieaugušo cieš no hroniskas aizcietējumiem. Īpaši sievietes cīnās ar vēdera uzpūšanos, pilnības sajūtu un traucētu defekāciju. Vācijas gremošanas un metabolisko slimību biedrība (DGVS) kopā ar Vācijas Neirogastroenteroloģijas un motilitātes biedrību (DGNM) ir publicējusi vadlīnijas par hronisku aizcietējumu. Efektīvai terapijai eksperti iesaka izmantot soli: sākot ar diētu ar augstu šķiedru, ārstēšanas plāns svārstās no dažādu medikamentu uzņemšanas līdz operācijai.

"Ieteikums operācijai, protams, ir absolūts izņēmums," skaidro vadlīniju koordinators Dr. med. med. Hāgas Izraēlas slimnīcas Medicīnas klīnikas vecākais ārsts Viola Andresen. Resnās zarnas izņemšana vai elektrokardiostimulatora lietošana, ja vispār būtu, būtu tikai dažiem pacientiem, kuri cieš no visnopietnākās aizcietējuma formas, tā sauktās zarnu paralīzes un kuriem nav nekādas citas terapijas.

Saskaņā ar jauno pamatnostādni hronisks aizcietējums rodas, ja pacienti vismaz trīs mēnešus ir cietuši no “neapmierinošas defekācijas” un tiek pievienoti divi citi galvenie simptomi. Tie var būt, piemēram, “spēcīga presēšana”, “grumbuļaina, cieta izkārnījumi” vai “subjektīvi nepilnīga evakuācija”.

Izvēloties terapiju, ir svarīgi nošķirt mehānisku vai funkcionālu defekācijas traucējumus no zarnu transporta traucējumiem; abi var būt arī kopā. Kā pamata terapiju soli pa solim vispirms ieteicams pārbaudīt dzīvesveidu: pacientam jāpievērš uzmanība diētai, kas bagāta ar šķiedrvielām, pietiekami daudz jādzer un regulāri jāvingro. "Noteikti ir vērts izmēģināt uztura papildināšanu ar psilija sēnalām un kviešu klijām," skaidro Andresens. Tomēr ieteikumiem par dzeršanas un fiziskās aktivitātes paradumiem ir savas robežas: "Ir pierādīts, ka dzerot vairāk nekā pusotru līdz divus litrus dienā vai pārāk daudz vingrojot, nav terapeitiskas iedarbības," saka zinātniece.

Ja dzīvesveida un uztura maiņa nedod vēlamos panākumus, šodien ārstiem ir pieejamas vairākas zāles. Zarnu transporta traucējumu gadījumā vadlīniju autori kā pirmo izvēli iesaka dažādas zāles no klasisko caurejas līdzekļu (makrogola, bisakodila, nātrija pikosulfāta) jomas, kas cita starpā nodrošina, ka izkārnījumi kļūst šķidrāki un pilnīgāki, un zarnu darbība tiek stimulēta. Šos preparātus var lietot arī ilgstoši.

Alternatīvi tiek ņemti vērā cukuri vai "antrakinoni", savukārt sāls bāzes līdzekļi un eļļas ir mazāk ieteicamas iespējamo blakusparādību dēļ. "Ja nepieciešams, pacientam ir jāmaina preparāts vai jāizmēģina kombinēta terapija," skaidro Andresens. Ja šie pasākumi nav pietiekami, prokinētikas lietošanai ir jēga. Tās ir zāles, kas stimulē zarnu kustību tieši zarnu nervu sistēmā. Defekācijas traucējumu gadījumā papildus mērķtiecīgai defekācijas traucējumu terapijai tiek izmantotas šķīstošās svecītes vai klizmas.

Ar vadlīnijām DGVS ļauj ārstiem un pacientiem saņemt ārstēšanu, pamatojoties uz jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem. "Mēs esam noraizējušies, ka hronisks aizcietējums tiek nopietni uztverts kā slimība, jo tas bieži ir saistīts ar ļoti augstām ciešanām," skaidro Andresens. "Plaši izplatītais uzskats, ka tas ir banāls - iespējams, paša radīts - traucējums, šodien ir zinātniski atspēkots."

literatūra:

S2k vadlīnijas hroniskam aizcietējumam: definīcija, patofizioloģija, diagnostika un terapija, Vācijas Neirogastroenteroloģijas un kustību biedrības (DGNM) un Vācijas Gremošanas un metabolisko slimību biedrības (DGVS) kopīgās vadlīnijas

Z Gastroenterol 2013; 51 (7): 651-672, Georgs Tīms Verlāgs, Štutgarte.

Vadlīnijas internetā: http://www.dgvs.de/2659.php 

Avots: Berlīne [DGVS / DGMN]